Δαμάτριος

δαμάω-ῶ

δαμείω
δαμάω-ῶ [δᾰ] c. δαμάζω (seul. prés. ind. 3 pl. épq. δαμόωσι, Q. Sm. 5, 247, et pass. prés. ind. 3 pl. épq. δαμόωνται, ibid. 249) ; sur δαμάᾳ, δαμόωσι, v. δαμάζω, fin.