θεόφιν

θεοφορέω-ῶ

θεοφόρησις
θεοφορέω-ῶ :
1 inspirer d’un souffle divin, Clém. 2, 325, 513 ; d’où au pass. être inspiré par un dieu, Luc. Philops. 38 ; Sext. P. 1, 101 ||
2 honorer comme un dieu, diviniser, Sext. M. 9, 32.
Étym. θεοφόρος.