θεοπρέπεια

θεοπρεπής

θεόπρεπτος
θεο·πρεπής, ής, ές, qui convient à un dieu, digne d’un dieu, magnifique, Pd. N. 10, 2 ; DS. 11, 89 ; 17, 75 ; Plut. Dio. 28 ; M. 780a.
Étym. θ. πρέπω.