εὖτε

εὐτείχεος

εὐτειχής
εὐ·τείχεος, ος, ον, aux bonnes ou solides murailles, bien fortifié, Il. 1, 129 ; 2, 113, etc. ||
E Acc. sg. irrég. εὐτείχεα, Il. 16, 57.
Étym. εὖ, τεῖχος.