θέλησις

θελητής

θελητός
θελητής, οῦ ()
1 qui veut, qui s’attache à : νόμου, Spt. 1 Macc. 4, 42, à la loi, défenseur de la loi ||
2 ventriloque, Spt. 4 Reg. 23, 24 ; Aqu. Lev. 20, 6.
Étym. θέλω.