Θρασυδαῖος

θρασύδειλος

Θρασυδήϊος
θρασύ·δειλος, ος, ον [ᾰῠ]
1 poltron qui fait le brave, Arstt. Nic. 3, 7, 9 ||
2 subst. ὁ θρ. (s. e. λίθος) sorte de pierre dans l’Eurotas, Plut. M. 1158b.
Étym. θρ. δειλός.